30/10/2026
Es arvien biežāk pamanu, ka aiz skaistajiem humānās audzināšanas principiem patiesībā slēpjas pavisam vienkāršas vecāku bailes no bērnu emocijām...
Bērns pārtrauc pieaugušos, runā nepieklājīgi, nespēj pieņemt atteikumus un ierobežojumus. Bet vecāki izvēlas paklusēt, piekāpties un izlikties, ka nekas nav noticis ( neko neredzu, nedzirdu, klusēju).
Neviens neuzskata šādu uzvedību par normālu, taču, kad aizrādam var sekot asaras, kliegšana un protesti. Tāpēc ir vieglāk atteikties no noteikumiem, nekā izturēt bērna neapmierinātību un dusmas.
Es pati esmu mamma un ļoti labi saprotu šo vēlmi. Arī man ne vienmēr pietiek pacietības un spēka.
Taču mani satrauc tas, ka, cenšoties izaudzināt brīvus un par sevi pārliecinātus bērnus, mēs riskējam izaudzināt cilvēkus, kuriem būs grūti rēķināties ar citiem.
Cilvēkus, kuri lieliski zina savas tiesības, bet aizmirst par citu tiesībām. Kuri prot aizstāvēt savas robežas, taču nepamana, kad paši pārkāpj citu līdzcilvēku robežas.
Bērns un pieaugušais ir vienlīdzīgi savā cilvēciskajā cieņā, taču viņu atbildība ir atšķirīga.
Un mēs nedrīkstam pārlikt uz bērniem atbildību par viņu audzināšanu, kā arī pieļaut, ka viņos nostiprinās pārliecība – visam vienmēr jānotiek tikai pēc viņu vēlmēm un noteikumiem.
Uzreiz vēlos uzsvērt – es neatbalstu bezierunu paklausību, fiziskus sodus un audzināšanu pēc principa: „Tāpēc, ka es tā teicu!”
Taču mācīt cieņu, pateicību, pieklājību un spēju pieņemt atteikumu ir mūsu, pieaugušo, tiešais pienākums. Pat tad, ja bērnam tas nepatīk.
Jo kādu dienu bērns izaugs un nonāks pasaulē, kurā apkārtējiem nav pienākuma pielāgoties visām viņa vēlmēm.
Un, ja šodien mēs ļoti baidāmies sarūgtināt bērnu nekā nepildīt savu audzināšanas pienākumu, par kādiem pieaugušajiem mūsu bērni izaugs?